Pārdomas
Jaunpiedzimšana – laba sirdsapziņa un grēku nožēla.
Sirdsapziņa ir kristieša garīguma termometrs un bez patiesas grēku nožēlas ticība nav praktiska, bet teorētiska.
Nav kā runāt par jaunpiedzimšanu, iepriekš nerunājot par grēku apzināšanos un nožēlošanu, jo kā “Tā Kuga gaismeklis ir cilvēka gars” (Sālamana pam. 20:27), un caur to Tas Kungs pārbauda pašu miesā apslēptāko, tādu pašu uzdevumu Dieva priekšā jāveic cilvēka sirdsapziņai.
Varbūt tā pat ir dvēseles čips, kurā tiek glabāta visa informācija par cilvēka garīgo stāvokli, ar mērķi kalpot kā lieciniekam pēdējās tiesas dienā, jo Raksti māca:
“Kas bez bauslības grēkojuši, bez bauslības ies bojā, bet, kas grēkojuši, pazīdami bauslību, pēc tās tiks tiesāti. Jo nevis bauslības klausītāji ir taisnoti Dieva priekšā, bet bauslības darītāji tiks atzīti par taisnotiem. Jo, ja pagāni, kam bauslības nav, sekodami savai dabai, izpilda bauslību, tad viņi, būdami bez bauslības, paši sev ir bauslība. Jo ar to viņi pierāda, ka bauslība ierakstīta viņu sirdīs. To pašu apliecina viņu sirdsapziņa un viņu domu spriedumi, kas cits citu vai nu apsūdz, vai attaisno, – tai dienā, kad Dievs caur Jēzu Kristu spriedīs tiesu par to, kas cilvēkos apslēpts, pēc mana evaņģēlija. “ Romiešiem 2:12-16
Rezumējot – tie, kam nebija iespēja dzirdēt Dieva Vārdu, tiks tiesāti pēc pašu sirdsapziņas, bet tiem, kas vērsušies pie Dieva, Svētais Gars saka: “lai tu cīnītos ar tiem labo cīņu savā ticībā un labā sirdsapziņā, ko daži ir atmetuši, un tā viņu ticības laiva ir sadragāta” 1. Timoteja 1:18,19. Caur to redzam cik svarīgi mūžīgai Glābšanai ir uzturēt labu sirdsapziņu, ja jau viņa darbojas individuālā veidā kā kristieša garīgā stāvokļa termometrs.
Ja kristietis neliekas zinis par savu slikto sirdsapziņu un ar to sadzīvo, pat izpildot reliģiskos pienākumus, pat tā ir pavisam droši, ka agri vai vēlu viņa ticība nogrims un tiks pazaudēta glābšana kā Himenejam un Aleksandram, bijušajiem Pāvela biedriem.
Tādā pat rupjā veidā mēs varam salīdzināt sirdsapziņu ar aknām. Kad kāds ķermenim kaitīgs ēdiens tiek ievadīts, nekavējoties tās parāda savu neapmierinātību, provocējot sliktu pašsajūtu un galvassāpes. Tādā pašā veidā cilvēka sirdsapziņa: kad rīkojamies pretēji bībeliska kristieša principiem, viņa drīz parāda savu reakciju.
Tādā pašā veidā kā fiziskās sāpes dod signālu par kaut ko nepareizu, tāda ir arī cilvēka sirdapziņa.
Varam skaitīt to par Dievam patīkamas ticības aizstāvi. Jūtoties ievainota, viņa izdara reakciju cilvēka sirdī, dodot sitienus kā noraidījuma signālus. Ja gadījumā tās brīdinājuma signāli vienmēr tiek ignorēti, sirdsapzņa var kļūt nejūtīga un sastingusi. Tādā gadījumā ir tā, it kā tai būtu grēks pret Svēto Garu.
Laba sirdsapziņa atstāj brīvu ceļu ticības vingrināšanai un iekarojumiem. Tajā ir galvenais iemesls tam, kāpēc ne visi, kuri tic ir svētīti tā, kā vajadzētu būt. Problēma ir slikta sirdsapziņa. Kad viņa par kaut ko nepareizu apsūdz, šaubas nekavējoties sāk darboties. Caur to velns uzbrūk Kunga Jēzus draudzei, iedvešot nosodījuma domas, pieprasot supersvētumu, beigu beigās cenšoties nosmērēt sirdsapziņu, lai novērstu dzīvas ticības vingrinājumus.
Bet ja mūsu sirdsapziņa apsūdz par kaut ko nepareizu, mums ir dievišķā garantija, ka ja atzīstamies mūsu grēkos, Viņš būs uzticams un taisnīgs, lai mums piedotu un Kunga Jēzus asinis “…šķīstīs mūsu sirdsapziņu no nedzīviem darbiem kalpošanai dzīvajam Dievam.” Ebrejiem 9:14
Tomēr ļoti nozīmīga ir tīra sirdsapziņa. Tas ir tik lieliksi, ka apustulis Pāvels paziņo, ka kristieša godība ir viņa sirdsapziņas liecība, dzīvojot pasaulē ar dievišķu šķīstību un skaidrību (2. Korintiešiem 1:12)
Varam tikt atstumti no pasaules, apmeloti, vajāti, nicināti, nav svarīgi… Kas patiešām ir svarīgi, tas ir būt ar tīru sirdsapziņu Dieva priekšā, pat dzīvojot pasaulē ar pastāvīgiem izaicinājumiem mūsu sirdsapziņas mieram. Tajā ir mūsu godība.
