Pārdomas
Grēku nožēlas nozīme 5
Apustulis Pāvels, dodot virzienu Timotejam, teica: “…cīnītos ar tiem labo cīņu savā ticībā un labā sirdsapziņā, ko daži ir atmetuši, un tā viņu ticības laiva ir sadragāta…” 1. Timoteja 1:18,19
Daudzu ticības laiva ir sadragāta, jo viņi pieņēma sliktu sirdsapziņu, un pat piedalīšanās dievkalpojumos nav pietiekoša, lai viņi sevi redzētu brīvus no grēka, kas viņus uztur, jo, kad sirdsapziņa ir aptraipīta, ticība kļūst neauglīga. Un ja tas notiek, kā lai kaut ko iekarocaur to? Pat ne labāku dzīvi, kur nu vēl ticības pilnību!
Velns nepārtraukti strādā, lai izdarītu tā, ka kristietis kristu kārdināšanā. Kāpēc? Jo, kad ir izdarīts grēks, nekavējoties sirdsapziņa apsūdz. Un pie nepārtrauktas apsūdzības ticība kļūst nedarbīga. Lūk, ja caur ticību dzīvība tiek iekarota, caur šaubām tiek pazaudēta.
Kad Ādams un Ieva krita kārdinājumā, nekavējoties viņi bēga no Dieva klātbūtnes, jo viņu sirdsapziņa tos apsūdzēja, nebija vairs pārliecība par to, ka tas Kungs viņus pieņēma. Tā sakot, sliktās sirdsapziņas dēļ ticība bija neitralizēta. Darbīga, aktīva, iekarojoša ticība ir atkarīga no labas sirdsapziņas. Kad kristietis ir labās attiecībās ar Dievu, viņam ir drosme pat pieprasīt Viņa apsolījumu piepildīšanos. Viņam ir pilnīga pārliecība par savām tiesībām caur Kungu Jēzu. Bet kad viņa sirdsapziņa apsūdz par jebkādu lietu, pat lūgšana kļūst auksta un skatiens sašļucis.
No Bīskapa Masedo grāmatas – “Jaunpiedzimšana”
