Pārdomas

Strupceļš

Kad Izraēla tauta izgāja no Ēģiptes, tā atstāja aiz muguras sāpju un apspiestības stāstu.

Otrās apmešanās, kas bija pie Ētamas iemesls bija slavēt un pagodināt Dievu par visiem Viņa brīnumiem. Tauta dienas laikā tika vadīta ar mākoni, un nakts laikā uguns stabs izgaismoja ceļu. Viss likās perfekti, līdz pārsteidzošā kārtā Dievs lika Mozum teikt tautai, lai tā atgrieztos:

“Saki israēliešiem, lai tie atgriežas un uzceļ nometni Pihahirotas priekšā, starp Migdolu un jūru, pretī Baal-Cefonai; tai iepretim apmetieties pie jūras.” 2. Mozus 14:2

Iedomājies, apmēram trīs miljons cilvēkiem jāatgriežās uz turieni, kur tie jau bija gājuši. Izskatījās pēc trakuma, bet mākonis un uguns turpināja, kā debesu GPS vadīt tautu. Atnākot Pihahirotā tautas skatienam pavērās kalni labajā pusē, kalni kreisajā pusē, priekšā bija Sarkanā jūra un no aizmugures nāca ēģiptieši ar visiem faraona zirgiem un ratiem, un visu viņa karaspēku.

PI – HAHIROTA nozīmēja “strupceļš” un izskatījās pēc lamatām, neveiksmes, bet tā bija vieta, kur Izraēla tauta parādīja to, kas bija viņos iekšā, jo noteikti domāja: “Nav nekādas jēgas Dievam apsolīt, ka vedīs mūs uz zemi, kur tek piens un medus un tagad mūs sūtīt atpakaļ.” Tas notika tad, kad viņi sāka kurnēt:

“Un tie sacīja Mozum: “Vai trūka kapu Ēģiptē, ka tu mūs esi izvedis, lai mirstam tuksnesī? Kāpēc tu mums tā esi darījis, izvezdams mūs no Ēģiptes?  Vai mēs jau tev Ēģiptē neteicām: atstājies no mums, lai varam vergot ēģiptiešiem; jo tas mums būtu bijis labāk – vergot ēģiptiešiem nekā mirt tuksnesī.” 2. Mozus 14:11-12

Lūk, tauta sacēlās pret cilvēku (Mozu), tā it kā šis norādījums “atgriezties” uz Pi-Hahirotu būtu bijis no viņa, tā it kā nebūtu vairs pār viņu Dieva svaidījums un viņš būtu vainīgs tajā, ka visi bija šajā situācijā.

Diemžēl redzam kā šis stāsts atkārtojas arī mūsdienās, kad daudzi, tiekot ievesti “strupceļā”, sāk kurnēt. Jeb kāmēr cilvēks iekaro, uzplaukst, virzās uz priekšu un saņem Dieva svētības, no viņa var dzirdēt tikai slavēšanu un pielūgsmi, tomēr, kad ir jāatgriežas Pi-Hahirotā un atrodas strupceļā, nekavējoties parādās tas, kas ir iekšienē, sakot: “Esmu draudzē tik ilgu laiku, esmu uzticams desmitajā tiesā un ziedojumos, esmu uzticams, kāpēc Dievs pieļauj tam notikt ar mani?”

Cilvēki, kuri kādu dienu deva brīnišķīgas liecības, kad nonāca “Pi-Hahirotā”, pārbaudījuma vietā, atstāja ticību un sāka meklēt vainīgos, tā vietā, lai turpinātu būt stipri.

Mēs esam redzējuši to notiekam arī ar mācītājiem, piemēram, kad tie atstāj kādu noteiktu pozīciju draudzē un tiek nosūtīti uz tām vietās, kur viņi jau kādreiz bija. Kad bija vadošie un atgriežas kādā pozīcijā, par kuru domā, ka to jau ir izgājuši, viņi jūtas piedzīvojuši netaisnību, nicināti, nenovērtēti un tādā veidā atklāj to, kas ir viņos iekšā. Daži aiziet, sakot: “Draudze vairs nav tā, kas bija agrāk, ka šis darbs pat var būt no Dieva, bet tiek vadīts caur kļūdīgiem cilvēkiem, tirāniem, netaisnīgiem… ka nogura būt lietoti un apmānīti.” Un dēļ tā atstāj draudzi, domājot, ka viņa stāsts netika cienīts.

Ko tas viss mums parāda katram no mums? Ka Dievs pieļauj. Viņš pieļauj mums atgriezties atpakaļ, lai parādītu, kas ir iekšā mūsos. Bet kāpēc? Vai tad Viņš jau nezin visas lietas? Viņš parāda, lai pats cilvēks varētu ieraudzīt savu reālo garīgo stāvokli un mainīties. Ka patiesais neapmierinātības un sašutuma iemesls pret Dieva darbu nav tas, kas notika, bet tieši tas, kas ir iekšā.

Mozus pievērsa tautas uzmanību tam, lai tā pārstātu kurnēt un paļautos uz Dievu:

“Bet Mozus sacīja tautai: “Nebīstaities, pastāviet un vērojiet, kā Tas Kungs jūs šodien izglābs: ēģiptiešus, kurus jūs šodien redzat, jūs nemūžam vairs neredzēsit. Tas Kungs karos par jums, bet jūs paliksit mierā.” 2. Mozus 14:13-14

Dievs pavēlēja tautai iet, tā vietā, lai kurnētu, brēktu vai žēlotos.

“Un Tas Kungs sacīja uz Mozu: “Ko tu brēc uz Mani? Saki Israēla bērniem, lai tie dodas ceļā. Bet tu pacel savu zizli un izstiep savu roku pār jūru un pāršķel to, lai Israēla bērni var iziet caur jūras vidu pa sausumu.” 2. Mozus 14:15-16

Un tā bija tieši Pi-Hahirotā (strupceļā), kur Dievs tika pagodināts.

“Un ēģiptieši atzīs, ka Es esmu Tas Kungs, kad Es godu būšu guvis pār faraonu, pār viņa ratiem un pār viņa jātniekiem.” 2. Mozus 14:18

Dievs neaizveda tevi uz nepareizo vietu, arī neatstāja tuksnesī, vienkārši stici un paļaujies uz Viņa apsolījumiem. Viņš nekad nekļūdījās un nekad nekļūdīsies!

Dalījās: Bīskaps Gonsalves