Pārdomas
Vairāk kā vienkārši draudzība
Kad vēl biju bērns, es dzirdēju runājam par Jēzu, ka Viņš vienmēr bija klātesošs, pat tad, kad neviens cits nebija. Viņš man tika parādīts kā īsts Draugs, kurš nekad mani nepievils. Un ilgu laiku es Viņu redzēju tādā veidā, kā savu Draugu.
Sāpju brīžos Viņš bija tas, par ko domāju, ar Viņu es runāju, Viņš bija tas, kurā atradu mierinājumu. Jēzus vienmēr bija mans labākais Draugs, līdz dienai, kad beidzot es sapratu jēgu Viņa draudzībai.
Tā ir. Viņa draudzībai ir jēga un tā nav tikai priekš grūtiem brīžiem.
Cilvēki izturas pret Jēzu tā, it kā Viņš eksistētu tikai priekš tā, lai viņiem kalpotu. Viņa draudzība noder tajos brīžos, kad tā ir vajadzīga. Bet tad, kad viņa izpilda savu lomu, drīz tā tiek aizmirsta, un tiek vairāk domāts par citām lietām, dota lielāka vērtība citiem draugiem, un Viņš paliek tikai ar to safabricēto pateicības kartiņu.
Ne tādēļ Viņš atdeva savu dzīvi par mums, lai būtu vienkārši Draugs. Viņa draudzība ir priekš tā, lai iekarotu ne tikai mūsu pateicību, bet mūsu dzīvi visā pilnībā.
Kad es beidzot sapratu, ko Viņš gribēja no manis, nedomāju divas reizes, sevi atdevu ar miesu, dvēseli un garu. Ne tikai uz kādu laiku, vai ar noteiktiem ierobežojumiem – es ticēju un sevi atdevu pilnībā.
Un Jēzus ar mani apprecējās tajā dienā. Viņš kļuva par manu Vīru un man deva tiesības, ka Viņa Tēvs – Dievs Tēvs, būtu arī mans Tēvs. Un es kļuvu par daļu no Viņa ģimenes, kurai ir pats lielākais mantojums kuru jebkurai sievietei vai vīrietim gribētos saņemt: mūžīgā dzīve.Un kā garantiju tam visam, Viņš man deva Savu Garu.
Kāmēr Viņš nenāk mani vest uz šo mūžīgo dzīvesvietu, tas ir Viņa Gars, kurš mani vada, mani sargā, mani saudzē, mani māca, mani pamudina, mani nomierina, par mani rūpējās, mani mīl.
Un tāpēc es esmu laimīga, un viss un visi, kas nāk pret mani, mani nesakauj. Esmu Viņa pasargātā, esmu Viņa draudze.
Ticībā.
Dalījās: Cristiane Cardoso
