Pārdomas
Staigā sava Dieva priekšā, tad tu būsi taisns
„…staigā sava Dieva priekša, tad Tu būsi taisns” (Pirmā Mozus gr. 17:1)”
Dieva koncepcija par pilnību atšķiras no cilvēka koncepcijas.
Pasaulē tiek uzskatīts, ka pilnīgs ir tas, kas nekad nepieļauj kļūdas. Bet, kurš cilvēks nepieļauj kļūdas? Vai ir kaut viens ticības varonis, kurš nepieļāva kļūdas, neskatoties uz to, ka Dievs caur viņu stipri darbojās? Tādu nebija! Kā tad tā, Dievs pieprasa pilnību no tā, kurš pēc dabas ir nepilnīgs?
Vai tad Viņš pieprasīs no tiem, ko radīja, kaut ko neiespējamu? Protams, ka nē! Tādā gadījumā, kādu pilnību viņš sagaida?
Lieta tāda, ka tad, kad jūs staigājiet Viņa klātbūtnē, jūs staigājiet Gaismā. Nav iespējams neieraudzīt briesmas un neizbēgt no tām. Nav iespējams nepamanīt savas kļūdas un nelabot tās. Neiespējami staigāt ar Viņu un melot, būt cilvēkam ar sliktu raksturu, būt samaitātam, pārkāpt laulību, būt mantkārīgam un ļaunam, un beidzot ir neiespējami staigāt ar Viņu un praktizēt netaisnību. Katrs dzīvo pa savam, tādēļ pieļauj kļūdas, krīt un dara to, ko nevēlas darīt.
Pat apustulis Pāvils atzinās:
„Jo es pats nesaprotu, ko daru; jo nevis to, ko gribu, es daru, bet, ko ienīstu, to es daru.
Bet, ja es to daru, ko negribu, es piebalsoju bauslībai un atzīstu, ka tā ir laba.
Bet tad jau vairs es tas neesmu, kas dara ļaunu, bet manī mītošais grēks.
Jo es zinu, ka manī, tas ir, manā dabīgajā miesā, nemīt nekas labs. Labu gribēt man ir dots, bet labu darīt ne.
Jo labo, ko gribu, es nedaru, bet ļauno, ko negribu, to es daru.
Bet, ja es to daru, ko negribu, tad darītājs neesmu vairs es, bet manī mītošais grēks.
Tad nu šādu bauslību es atrodu, ka, gribot darīt labu, man iznāk ļaunais.
Mans iekšējais cilvēks ar prieku piekrīt Dieva bauslībai.
Bet savos locekļos es manu citu bauslību, kas karo ar mana prāta bauslību un padara mani par grēka bauslības gūstekni, kas ir manos locekļos.”(Romiešiem 7:15-23)”
Būt pilnīgam Dieva priekšā, tas nozīmē būt taisnam, tajā, kas jūs esat un kā rīkojaties!
