Pārdomas
Vienas modeles drāma
Mani sauc Juliana Almarka Sampajo, esmu brazīliete un atbraucu uz Spāniju trīs gadu vecumā.
Kopš bērnības es vienmēr biju ļoti tieva, un kā jebkura meitene, sapņoju kļūt par modli. Sports vienmēr bija viena no manām stiprajām pusēm: vieglatlētika, basketbols, peldēšana, pat balets.
Es augu kā normāls pusaudzis. 18 gados es sāku aiziet un meklēt attiecības.
Man bija pirmā lielā vilšanās , tādēļ es mēģināju darīt sev galu ar zāļu palīdzību.
Modeles karjeru es uzsāku Seviljā. 21 gada vecumā es pamēģināju alkoholu, tas man ne īpaši patika, bet visi dzēra,likās, viņiem ir labi, tāpēc es biju “uz tā paša viļņa”. Tad es pamēģināju pīpēt “ūdenspīpī”- arābu cigareti ar tvaiku…
Es pārcelos uz Madridi, Spānijas galvaspilsētu, un turpināju savu modeles karjeru vienā no labākajām aģentūrām. Man palika 23 gadi , un šajā laika posmā es sapratu, ka “mana laiva slīkst”: es sāku lietot narkotikas , gājus uz VIP ballītēm ar slavenībām, caur “saviem draugiem” sāku lietot ekstazī, kokaīnu, LSD…no narkotikām nebiju atkarīga, taču es aizrāvos ar alkoholu, un bieži vēlējos nomirt.Šausmīgi!
24 gadu vecumā, vienā no ballītēm Ibicā, es pamēģināju ekstazī.
Drīzumā pēc ta,vienā no naktsklubiem es lietoju daudz narkotiku un man bija pirmā pārdozēšana.
Kopš tā brīža es sāku piedalīties ballīties no svētdienas līdz svētdienai. Vienā no šīm ballītēm man piedāvāja kokaīnu. Es izpīpēju pirmo līniju,kopumā tās bija 15-20 līnijas pirksta resnumā..tā nakts bija šausmīga! Es sāku svīst, man likās ka mana sirds izlēks no krūtīm,es trīceju, bet pats brismīgākais bija tas , ka neviens nebija man blakus!
Uz īsu brīdi es atgriezos savu vecaku mājā Valensā.Viņi neko nezināja , tāpēc mājās es uzvedos kā normāls cilvēks. Tad sākās “Izprieca braucieni”,kuri patiesībā bija prostitūcija. Ceļojumi atsākās . No ballītes līdz ballītei, daudzās valstīs: Maskava-Krievija, Seišeļu salas pie Āfrikas,Maurīcija, sala Indijas okēānā,Kapri un visa Itālijas piekraste, mēs peldējām luksusa laivās, Aspenā un Denverā ASV un Kasablankā, Marokā.
Viss tas ballītēs ar svarīgiem cilvēkiem no visas pasaules. Ballītes, orģijas un bezgalīgas kokaiīna naktis,LSD, metamfamīna, ekstazī,sēņu tējas. Man nepatīk pat atminēties to.
Mana mamma sāka ievērot, ka ar mani kaut kas nav tā un pastāstīja man par bīskapa Formigonī dziedināšanu. Patiesībā es domāju, ka tas domāts manam brālim, kuram bija problēmas ar atkarībām. Es uzskatīju, ka “man nebija neākādu problēmu, es visu kontrolēju”.
Bet viņa sacīja:”Nekas tamlīdzīgs!!!Vai nu Tu iesi uz bīskapa Formigonī dziedināšanu vai nu es pati Tevi pie viņa aizvedīšu!!!”
Es centos būt normāla, bet nekas nesanāca, Likās, ka es jūku pratā. Man bija depresija, bēdas, rūgtums, bailes un panika ikreiz, kad es iekāpu lidmašīnā.
Bet mana māte turpināja skatīties bīskapa raidījumu pa televīzoru.
Darba un ceļojumu piedāvājumi turpinājās, bet es jutos praktiski mirusi savos 26 gados. Mani”draugi” atkal parādījās..”Braucām uz Asutrāliju, Majami, Londonu…!” Tā tas turpinājās līdz pagājušā gada 27 decembrim.
Tas bija ceturtdienas rīts. Es nopirku biļeti un devos uz Brazīliju. Es paskatījos uz mammu un pateicu:”Es neatgriezīšos, tāda kā biju iepriekš”. Toties, kad es atnācu uz atkarību dziedinošo dievkalpojumu, manas kājas sāka trīcēt un man nāca prātā domas:”Es domāju, ka man nevajag tur iet iekšā, kāpēc man tur jāiet? Man viss ir kārtībā, man tas nav vajadzīgs”. Bet es iegāju.
Es runāju ar bīskapu Formigonī, un viņš sacīja:”Juliāna. tavs darbs te nav vainīgs. Narkotikas ir visur. Pēc atbrīvošanās no atkarības gara, tu varēsi būt blakus ar šiem cilvēkiem un pat varēsi viņiem palīdzet! Tev būs izlaušanās!”
Tajā pašā svētdienā, dziedināšanas laika beigās es vēlējos kliegt no emocijām. Es jutos , ka dziedināšanas process ir sācies manī. Es sajutu riebumu un sliktu dūšu, kad bīskaps nolika uz altāra tās narkotikas,no kurām narkomāni atteicās.
Pēc dažu nedēļu dziedināšanas es varu teikt, ka šodien esmu izdziedināta un laimīga!
Man ir tikai pateicības vārdi Dievam un Draudzei “Dieva valstība”. Esmu pateicīga arī bīskapam Masedo par darbu, kuru viņš veic visā pasaulē.
Turpmāk es daru visu iespējamo, lai palīdzetu strādāt ar cilvēkiem. kuri iziet cuar to pašu, caur ko izgāju es.
Ja nebūtu Dievs un Dziedināšana no atkarībam, protams, es nebūtu šeit un nerakstītu šos vārdus. Es ceru, ka kalpošu, lai glābtu daudzas dvēseles.
Šodien esmu veltījusi savu dzīvi Dievam. Esmu kristīta ūdenī un zinu, ka tagad mana dzīve paliks brīva no visam ciešanām, kuras kādreiz bija daļa no manis.
Juliana Almarka Campajo
